Ineses dzimšanas diena

 INESES DZIMŠANAS  DIENĀ...
  Pirms  divām dienām, 26.maijā, manai  meitai Inesei bija  dzimšanas diena. Atcerējos  to tik spilgti, it kā  tas viss būtu noticis vakar. Bet notika ... pirms 64 gadiem. Rīgas 1.-jā slimnīcā, Bruņinieku ielā, kas toreiz saucās Sarkanarmijas iela.  Maija  rīts bija  silts, bet  dienas vidus, kad pulksten 12,30 pasaulē ienāca mana Inesīte, bija  pa īstam vasarīgi karsts. Melniem , spīdīgiem  matiņiem,  no piepūles sasārtušu  sejiņu, viņa ar  skaļu brēcienu pieteicās dzīvošanai šajā saulē...
    Kā jau "tajos laikos " bija pieņemts,  jaundzimušais  bērniņš tūdaļ  tika aiznests prom, lai to nomazgātu, ietērptu  pasaulīgā  krekliņā, ietītu autiņos un ieliktu blakus  citiem jaundzimušajiem atsevišķa telpā,lai kārtīgi  izbrēcas...Tikai pēc krietna laika  viņu  atnesa pie  manis  saņemt  "pirmo" brokastu. Tad arī sākās  mūsu iepazīšanās. Man šķita, ka tik skaists bērns nekad nevienam vēl nav bijis :  austiņas,kā  sārtas  rožlapiņas,  mazā mutīte, kas uzreiz saprata, kas  jādara pie mammas krūts, burvīgie  melnie  matiņi, kas kā bieza  cepurīte sedza galviņu. Un pirkstiņi - tik smalki,maziņi .
Mana  princesīte !
   To visu atceroties, acīs sariešas asaras. Varbūt tāpēc, ka savai "princesītei" nebiju spējusi nodrošināt   tādu dzīvi, kādu viņa būtu  pelnījusi...Bet viņa jau nesūdzas, nē. Jo viņa ir bagāta - trīs dēli, kuri  sagādā ne vien sirdsēstus, bet arī prieku un gandarījumu. Nu jau ir  arī pieci mazbērni... Protams, viņa papilnam izbaudījusi to, kā "mazi bērni klēpi spiež, bet lieli- sirdi " ...
    Un tagad, pēc 64 gadiem, viņa agrā rīta stundā, savā dzimšanas  dienā,  ar maigi rozā  rozītēm  un mini kūciņām ierodas pie manis. Pateikties par to, ka  viņa ir... Man nožūst asaras,  mēs  izejam lodžijā ar karstas kafijas  tasēm, sēžam pie pītā galdiņa un klusu noraugāmies svētā  Franciska  baznīcas torņos...Tos pamostoties, ik rītus  no savas guļamistabas loga es  ieraugu pirmos- gan  saules  apmirdzētus, gan miglā tītus... Bet  pie kājām mums  lodžijas kastēs kupli saziedējušas meitas stādītās atraitnītes.   Par godu  viņas  dzimšanas dienai...

Tēva diena

    Vakar  Rīga dunēt dunēja no  Tēva dienas svinībām. Tik daudz  līksmes, priecīgu bērnu balstiņu, vērienīgu un vienkārši sirsnīgu  pasākumu, kas atgādināja Tēva nozīmīgo lomu ģimenē.

     Atzīšos - arī es atcerējos savu  tēvu , kuram  janvārī apritēja 130. dzimšanas diena. Taču no dzīves viņš šķīrās ļoti  agri- tik  tikko bija pārkāpis 60 gadu slieksni... Izcietis nežēlīgās  Pirmā pasaules kara ievainojumu smagās sekas,zaudējis kāju, trūkumā un grūtā darbā  aizvadījis  padomju kolhozu nežēlīgos gadus, viņš  atdeva pēdējos spēkus, lai  savas kuplās Govču ģimenes septiņiem bērniem palīdzētu iegūt izglītību, profesijas, nodrošinātu  nākotni. Tas bija viņa un māmiņas dzīves lielākais mērķis. Par to viņiem sirsnīga pateicība ...
    Tajos  tālajos gados nekādu  Tēva dienu  nesvinēja, bet mēs, visi bērni ģimenē ļoti mīlējām un cienījām savu tētiņu. Viņa rokas nekad  nezināja mieru  un prata  neskaitāmus amatus - lāpīja jumtu,  grieza stiklu,  mūrēja plīti, lodēja caurās  piena kannas ( jo jaunās  nevarēja  dabūt ). Viņa mīļākā nodarbošanās bija biškopība. Stundām viņš varēja sēdēt dārzā un vērot bitīšu lidojumu... Tas bija smags  darbs, bet  "saldi  augļi", kad medsviedī  kā dzintars  krājās  smaržīgās medus  lāses un bērniem bija dota vaļa panašķoties...
    Šodien  vairs iespējams  vienīgi aiziet pasērst pie kapu kopiņas Miķeļa kapos, kur  atdusas mans tētis Kazimirs Govčis blakus māmiņai Annai. Saviem  mazbērniem, kuri  retu reizi pienāk pie vecvecāku kapa, es cenšos  atgādināt : " Atcerieties, bez viņiem nebūtu arī jūsu  ! Vai nav dīvaina šī pasaule  ?"

Sibīrijā izgaisušās pēdas

  1949.gada 25.marts   

  Kaut arī kopš šīs dienas pagājuši 67 gadi, atmiņā tā palikusi uz  visiem laikiem.Toreiz es biju  Baltinavas

7-gadīgās skolas skolniece un biju bezgala lepna , ka  skolā par skolotāju strādāja  arī mana vecākā māsa Regīna Govča ( vēlāk Jaunzeme). Tolaik visciešāk  mani draudzības saites saistīja ar Antoņinu Loginu,kuru dēvēju par  Antu, un  Valentīnu Supi.  Mēs  sapņojām par nākotni, iztēlodamās to gaišu,   tumšu mākoņu

neapēnotus. Fantazējām par savām  nākotnes profesijām, protams, par skolotājas vai ārstes darbu, ko bija iespējams  pavērot lauku dzīvē. Mēs  apmainījāmies ar izlasītajām grāmatām, jo toreiz to bija tik maz - Baltinavas skolā bibliotēkas vēl nebija, jo kara laikā skolas  lielā ēka  ar visām  grāmatām  bija nodedzināta..

     Mūsu trijotnei nekad nebija garlaicīgi : ciemojāmies  viena pie otras. Vecāki mums uzticējās  un  atļāva arī pie draudzenītes pārnakšņot. Atšķirībā no manis , baltinavietes, kā Anta, tā Vaļa  dzīvoja Baltinavas  pagasta  tuvējos ciemos - kādu četru  piecu kilometru attālumā. Tāpēc ciemošanās pie  draudzenēm  bija īsts piedzīvojums  mazpazīstamā lauku sētā ...Tur bija stelles, tur bija vērpjamie ratiņi, teliņi un jēriņi... 

       Labi  atceros, ka tā bija  apmākusies diena. Kā ik dienas  no rīta devos uz skolu. Nekas neliecināja

par kaut kādiem negaidītiem pavērsieniem. Vienīgi... ierodoties skolā, pamanīju, ka  diezgan daudzi skolēni nav ieradušies, un visapkārt  valdīja kaut kāda nospiedoša gaisotne. Skolēni uzvedās  neparast klusi, skolotāji bija nerunīgi un vairījās no skolēnu jautājumiem. Un , bez šaubām, kaut ko bijām dzirdējuši no pieaugušajiem par to, ka  "tautas ienaidniekus "un kulakus taisās  izvest projām.. Taču  to  mēs nekādi neattiecinājām uz sevi un saviem klasesbiedriem.

     Un tad... pa atvērtajām klases durvīm piepeši  esi  ieraudzīju, ka  Antoņinas sols ir tukšs. Es sapratu- manas mīļās Antas  vairs nav un  nebūs ne rīt , ne parīt...Droši vien - nekad. Pārējo  atceros  kā miglā. Es  histēriski  raudāju, kliedzu, vaimanāju, plosījos, līdz skolas  direktors Ivans Sergejevs lika  mani aizvest  uz mājām.  Sasegta gultā ar segām , divas dienas es pavadīju drudzī, pusnesamaņā murgodama...Kāpēc ?

Kāpēc tā notika ? Mani vairs nepameta šis jautājums. Ilgi  un mokoši  nācās uz to meklēt  atbildi...

   Attēlā  otrā no kreisās ir mana bērnības draudzene Anta Logina, kuras ģimene tika izvesta uz Sibīriju...

Ardievas janvārim

 ARDIEVAS  JANVĀRIM
     Es nesaku vēl  ardievas  ziemai, bet  vienīgi  MANAM  JANVĀRIM. Šogad man tas  bija īpašs,jo deva iespēju satikties  ar saviem  mīļajiem cilvēkiem, kas nemaz nenotiek tik bieži. Taču, ja tādi brīži gadās, tie  ir
sevišķi  dārgi .Varbūt tāpēc, ka man to nav palicis vairs pārāk daudz.
    Pēc dzimšanas dienas svinībām, kad viesi jau bija izklīduši, nākamās dienas rītā vēl izbridu ceļu, pa kuru mani  iepriekšējā dienā mazdēli un znots bija vizinājuši ar kamanām, nogāju gar kapukalnu, izstaigāju spožas saules pielieto ābeļdārzu... Apstājos pie Ineses siltumnīcas. No tās jumta saules pusē lēnām lejup slīdēja lieli regulāri  sniega taisnstūri - nu īsti Dormeo matrači !. Vēlāk  Inese par šo salīdzinājumu  sirsnīgi smējās  - vai tiem virsū neesot  neviens gulējis  ?
     Vēl un vēlreiz atcerējos savu mīļo ciemiņu smaidus, jokus, asprātības, dziesmas. Sirdi pildīja prieks ,  un
tomēr arī  smeldze par to, ka šādi brīži  dzīvē  reti kad atkārtojas un par tiem  paliek tikai atmiņas...Bet domās  neatlaidīgi  virknējās skumju pārdomu pilnas rindas...
      Kur gan steidzat , mani gadi ?
      Kur gan paliek  draugi, radi ?
      Pāri kalniem  aizsteidz gadi,
      Kapukalnā  sagulst radi....
 Un man no jauna  sagribējās ielūkoties savu  mīļo ciemiņu sejās, viņu smaidos, ko bija  fiksējusi fotokamera

Jaungada eglīte nav vēl noņēmusi balto cepurīti.

"Ādamama bij' septiņ' dēli " liek sasildīties arī salā

...

Nu ko - dāmām priekšroka laisties  no kalna !Filips ar Adrianu gatavi piepalīdzēt.

Pēc ziemas priekiem ārā -  istabā patīkami sasildīties...

...ar kādu  glāzi  vīna un sprēgājošu valodiņu.

 

 Vēlāk " dāmu salonā" skan īpašas dziesmas un īpašas valodas...

Kad ieradusies Henrieta, uz dziesmu nav ilgi jāgaida...

Pirms gada - janvārī. Un šogad...

  MANI  ASTOŅDESMIT
   Jā, tieši pirms gada janvārī  dzimšanas dienā slimnīcā mani apmeklēja " lielie" bērni un uzdāvināja  man iespēju publicēties blogā" Marijas reportāžās". Iespējams, ka pie vasaras spilgtākajiem  brīžiem vēl  atgriezīšos,  bet pašlaik gan  vēlos nedaudz pakavēties pie  nupat aizvadītās savas dzimšanas dienas svinībām Madlienas " Naudiņās".
      Nevaru nepieminēt,ka  aizgājušā gada decembris bija  skumju un dvēseles sāpju  pārpārēm  pilns - mūžībā aizgāja  divas manas  vecākās māsas - 3.decembrī Regīna un 7. decembrī Zinaīda, pievienojoties   2013. gadā mūža miegā aizmigušajai Antonijai...Kaut kā uzreiz nespēju aptvert, ka no piecām  māsām, kuras šķita "nemirstīgas", ar Annu esam palikušas divas vien. Anniņa tad arī ar nelielu  uzrunu un aizgājējām veltītu  piemiņas klusuma   brīdi atklāja  manu 80   gadu jubilejas mielastu.
      Atzīšos, tā īsti neticēju, ka no maniem radiem būs daudz drosmīgo, kas pa sniega aizputinātajiem ceļiem, pamatīgo salu uzdrošināsies doties pie manis uz Madlienu. Ielūgumā biju  uzsvērusi, ka vēlos savu dzimšanas dienu pavadīt "savējo" vidū. Un SAVĒJIE  nelika  gaidīt. Kažokos un puskažokos  saģērbušies,ar  vilnas šallēm un ausainēm pret salu  nodrošinājušies, pamatīgiem  zābakiem kājās viņi gandrīz vienlaicīgi vēlās iekšā siltajā  Naudiņu  "saimes " istabā ar  labi  ietītiem ziedu pušķiem,  tortēm, kūkām , gardiem sārtvaidžiem āboliem... Protams, arī paši  salā sasārtušiem vaigiem!
     Es nespēšu vārdos ietērpt tās izjūtas, kas pārņēma mani. Tā bija tāda netverama laimes  sajūta,  dziļš prieks par to, ka  vēl neesmu aizmirsta, kaut gan mūžs bijis  gana  garš...
    Mans mazdēls Filips ciemiņus nekavējoties uzcienāja ar  karstu buljonu un rausīšiem,  viesi  iemalkoja karstvīnu un karstsulu... Bija dienas vidus,.ārā  spīdēja  žilbinoši  spoža saule, apsnigušie  koku zari bija   tinušies  biezās  sniega villainēs. Ainava bija tik pasakaini skaista, ka  visi bija gatavi vispirms doties  ārā  izbaudīt "ziemas priekus." Es  nezināju, kādus "priekus" bērni  bija iecerējuši , un tikai tad , kad, kažokā
tinusies,    izgāju. saules pielietajā  pagalmā,  ieraudzīju, ka mani bērni centušies ne pa jokam....  .

Henriks Švāns kā allaž  iepriecināja ar  dzeju - šoreiz ar
Sergeja Jeseņina  brīnišķīgajām vārsmām.

      Domāju, ka  pievienotās bildes pastāstīs  par to  labāk.
       Vispirms, jubilāre, tātad es,  tiku iesēdināta ar baltiem autiem izklātās kamanās, kuras, kā izrādījās,

pa nakti bija  sameistarojis mans mazdēls Daniels.Sapratu, ka simboliski tam vajadzēja atgādināt, kā pirms 80 gadiem māmiņa mani bija vedusi no slimnīcas uz  mājām  Baltinavā. Tad ... kamanām priekšā "iejūdzās" mani mīļie  "kumeliņi"- znots Juris un visi trīs mazdēli - Daniels, Filips un Adrians .Un  aizjoņoja no kalna lejā, apkārt aizsalušajam dīķim, pa dziļo sniegu uz visām pusēm  spārdīdami  baltos sniega pikučus !Bet kalnā palikušie, cik spēka, nesās mums pakaļ ,  dziedādami  "Rikšiem bērīt es palaidu".Kad  garais "goda aplis" ar jubilāri bija paveikts,sekoja ciemiņu vizināšanās no kalna ...

Stūrē Adrians,kamanās  Grata ar Svenu, iestumj Daniels. Aidā- lejā!

Kristīnei un Laumai vējš gar ausīm svilpo , taču sals gan nebaida nemaz !

      Viesi kopbildē, izņemot Verhoustinskus Henrieti un Andreju, ka arī Govču Lilitu,kuri ieradās vēlāk.

 Mana mīļā māsasmeita daktere Grata joprojām uzskata , ka labākie
 gadi man vēl priekšā , un es to pašu savu viņai.

 

 

Mēs no piecām Govču māsām esam palikušas tikai divas - es un Anna

 

Mani mazdēli- Daniels,Adrians, Filips. Nav vienīgi mazmazdēliņa Džonatana,
no kura saņēmu skanīgu sirsnīgu apsveikumu.

Ar māsu Anniņu un viņas meitu Ināriņu. Manas mīļās...

Inga  man ir nevien māsasmeita, bet jau  vairākus gadus  arī "mana dakterīte"... 

 Vai  mārītes sapulcējušās sveikt jubilejā" vārdamāsu" ?

Henriete  aicina jubilārei veltīt dziesmu....

Ar svešām spalvām negreznojies

    Stāstot par maija dzimšanas dienas svinībām, jau minēju, ka atmiņā atsaucot skolas gadus, mani mazdēli ciemiņus iepazīstināja ar saviem  tā laika "garadarbiem".
     Adrians ( viņš šogad jūnijā jau  beidz Universitāti ) nolasīja  savu  6.-jā klasē  uzrakstīto dzejoli, precīzāk  sakot, fabulu. Lūk,tās teksts.
         Ar svešām spalvām negreznojies
   Starp baltām kaijām pludmalē
   Reiz kāda vārna iemaldās.
   Ēst vienmēr viņai ļoti gribas,
  Bet tiek vien plikas peļu ribas, 
  Vai kada sīka zivtiņa, 
  Kas kaijām pāri palikusi.

 Un vārnai prātā ienāk doma
  Par baltu kaiju pārvērsties.
  Tad tiktu tā pie  zivju loma, 
  Ik dienas spētu pieēsties.
   Tā melnās spalvas ziepēt sāk
  Un čakli mazgājas, ko māk

  No rīta skatās spogulī
  Un ieķērcas tā izbīlī:
   - Ak vai, kur mana baltā rota ?!
  Es esmu dziļi apkaunota...

  Ņem vērā: nav vērts māžoties - 
  Ar svešām spalvām greznoties. 
     
        Klātesošajiem Adriana skolā rakstītais  dzejolis patika un  izpelnījās aplausus. Protams, ka tas iepriecināja arī vecmammu : nebija veltīgi  savā arhīvā to  tik ilgus gadus glabājusi ...

Maija ballīšu trakums

    Mūsu ģimenē maijam ir īpaša nozīme,  īpaša smarža. Un kā nu ne ? Jau  18. maijs ir dubulti svētki - Inesei vārda diena un Džonatanam, manam  vienīgajam ,mīļajam mazmazdēliņam- dzimšanas diena. Un lai gan viņš skolas dēļ nevarēja būt nedz dzimtajā  pilsētā Rīgā, nedz savās lauku mājās  Naudiņās, šajā dienā viņš tika  daudzināts  bez mitas, sūtot  virtuālus apsveikumus gan viņam, gan  mammai Katei  uz  Berlīni....Kā nekā astoņi gadi nav joka lieta - liels vīrs izaudzis !
     Maija nogale, kurā trim mūsu ģimenes locekļiem ir  dzimšanas dienas,reizēm tiek atzīmētas kopīgi, apvienojoties vienā. Šoreiz , īpaši neko neplānojot, katrs  SAVĀ dienā "ballējās" pa savam. Adrians vecāko brāļu, viņu draudzeņu un tuvākā drauga Toma  kompānijā sirsnīgā gaisotnē 24. maija pēcpusdienā mājās
baudīja svētku maltīti.Galdā tika celti dažnedažādi salāti,  gardi kāpostu tīteņi ( pēc Adriana pasutījuma}, kā arī neiztrūkstošā torte "Cielaviņa".  Gaviļnieks un  viesi. laiku pavadīja,   atmiņā  atsaucot  bērnību un skolas gadus, nolasot  dažus  "izcilākos " sacerējumus no nodzeltējušām  skolēnu burtnīciņām, kuras saglabājušās vecmammas arhīvā. Un , protams, vakara  beigu daļā, kā parasti sekoja jauniešu   iemīļotās galda spēles, kuru gaitā, prātu asinot, netrūka  jautrības un aspratību. Cik man zināms, novecākajiem brāļiem - Daniela un Filipa - Adrians dāvanā saņēma elektronisko grāmatu, par ko  dikti nopriecājās...
     Jau pēc vienas dienas  citā "tonalitatē " noritēja  ģimenes mātes Ineses dzimšanas dienas  vakariņas ar mūsu ģimenē tradicionālo kāpostu pīrāgu un   augļiem bagātinātu saldējumu. Tā kā mani mazbērni alkoholu nelieto, mums  lielā cieņā ir pašu spiestas ābolu, ērkšķogu,  upeņu sulas, gan kokteiļos, gan svaigā veidā.
     Dēli  Inesei sagādāja  skaistu pārsteigumu,  uzdāvinot viņai jaunu datoru. Bet visbrīnišķīgāko noskaņu
ģimenes nelielās svinības ieguva brīdī, kad pie  klavierēm sēdās  Daniels, klēpī ģitāru ņēma Filips un  sāka
improvizēt  citu pēc citas iemīļotās  melodijas.Pat  ģimenes  tēvs Juris un pati gaviļniece Inese  nespēja atturēties no  līdzdarbošanās  ar sitamajiem  instrumentiem... Skanēja " satriecoši" lieliski ! Un lai  arī
 šāda muzicēšana bija vien jauka pašdarbība , tā izraisīja gūzmu pozitīvu emociju...
      Nākamajā dienā, kad  Filipam apritēja pilni 33 gadi, viņam bija jau iepriekš iecerēts šo notikumu
atzīmēt darba kolektīvā. No saviem tuvajiem saņēmis sirsnīgas apsveikuma bučas, viņš devās  uz darbu
ar 10 (!) litriem paša savārīta Naudiņu rabarberu  kompota un Laumas gatavoto  šokolades kūku...
Par pārējo viņa dzimšanas dienas norisi es uzzināju no   feisbuka, kur ieraudzīju, kā mans vidējais mazdēls
izklaidējas  ar saviem kolēģiem  Esplanādē uz  batutiem...( par ko varat paši pārliecināties).
       Vēlreiz no sirds vēlu  laimi visiem ,visiem, kas dzimuši Maijā !